Notiesājis brangu daļu krājumu no Vartana ledusskapja (piedod, draudziņ, pēc trīsdesmit kilometriem apetīte kā lauvam), es nesteidzīgi savācos, uzkrāvu somas savam tērauda rumakam, noliku atslēgas uz galda un devos uz savu galveno mērķi - Ramon krāteri.
Maktešs nozīmē “krāteris”, taču nevis tāds, ko radījis meteorīta trieciens vai vulkāna izvirdums, kā parasti, bet gan erozijas, ko izskalojusi tā pati lietusgāžu straume – vadi. Ņemot vērā, ka Ramon krātera izmēri ir 8 reiz 40 kilometri, straumei vajadzēja būt nesliktai! Droši vien titāns aizgāja pačurāt.
Tomēr līdz krāterim es vēl nebiju aizbraucis, un arī nesteidzos - mans šodienas mērķis bija netālā, nelielā (5000 cilvēku) tūristu pilsētiņa Micpe Ramona. Interesantākais tajā – lielākā astronomiskā observatorija Izraēlā un alpaku ferma, par kuru pastāstīšu vēlāk.
Kopumā šajā dienā es nobraucu 76 kilometrus ar vairāk nekā kilometra augstuma kāpumu. Nav maz, ņemot vērā, ka vairāk nekā puse ceļa pieveikta ar somām.
Kā atceraties, mēs jau redzējām līdzīgas skulptūras
Jauna autobusu pieturas pasuga, caurumi kļuvuši lielāki izmērā. Krietni lielāki
Dažreiz brauc pa karsta aizu
Nenoslinkoju, nogriezos uz skatu laukumu
Nācās pievarēt 100 metrus augstumā, bet tas bija tā vērts!
Skaisti un interesanti (ja zini ivritu)
Nolēmu, ka asfalts man jau ir krietni apnicis, un ir īstais laiks mesties avantūrā
Devos pa labi pa smiltīm, jo īpaši tāpēc, ka pie ceļa stāvēja norāde “senās cisternas”. Nedaudz minstinājos, man garām aiztraucās profi uz moderniem šosejas velosipēdiem, uzkliedza, vai nevajag palīdzību.
Lūk arī tās pašas cisternas, tieši klintī izkaltas
Audzē šķirnes ar paaugstinātu THC saturu eksperimentālas nezāles, lūgums nebradāt
Ak šausmas – ūdens šķērslis! Kā jau parasti Izraēlā, lai no tā izvairītos, atliek vien paiet malā pāris metrus
Ceļš neslikts, esam redzējuši arī sliktākus
Izrādās, es biju iebizojis tajā pašā bīstamajā šaušanas zonā. Achtung!
Pie labošanas iestādes torņiem mierīgi ganās ēzelītis
Vēl viena pieturas pasuga, kuru nez kāpēc no visām pusēm ieskauj bīstamības zīmes
Nolēmu apgūt jauno modes žanru – selfiju
Vakaro, spēciņi mazinājušies – kā nekā sešdesmitais kilometrs
Vakaro, kļūst vēsāks. Ceļš ved pret kalnu, un es esmu jau 800 metru augstumā
Lidlauks būvniecības stadijā
Jau satumsa, kad piebraucu pie vajadzīgās ielas. Mans namatēvs, puisis vārdā Igals, taisījās uz vakara skrējienu, ar ko arī aizgāja nodarboties, ielaižot mani iekšā. Kā izrādījās, viņš dzīvo milzīgā garāžā, pareizāk sakot, veselā garāžu kompleksā, ko pat par angāriem var nosaukt – sasodīti lieli tie bija. Igala draugs man vēlāk pastāstīja, ka angāros īpašnieks bija iecerējis izveidot skolu bērniem ar attīstības traucējumiem, taču projekts vēl ir procesā, un līdz tam viņš atļāva te padzīvot saviem paziņām. Iznācis teju vai skvots – ērtību nav daudz, sienās caurumi, duša blakus garāžā, visur putekļi un nobružātas sienas, taču toties pastāvīgi dažādas jaunas kompānijas, jautrība, neviens ne par ko neiespringst. Manu draugu draugu draugi, sērfotāji un tamlīdzīgi.
Uzreiz redzams, mūsu cilvēks
Mana guļvieta
“Viesistaba”
Galvenajā istabā ir diezgan komfortabli – kaudze krēslu un dīvānu. Vakarā, tiesa gan, ir pavēss, jo pūš caurvējš, bet apkures nav. Es līdzi nepaķēru silto džemperi (lai gan šķita, ka paņēmu), bet Igala draugs vārdā Jehuda man aizdeva jaku. Šis vārds man atgādināja interesantus faktus.
Mūsu dzimtā Daugavpils aizraujošā veidā ir saistīta ar Izraēlu. Pirmkārt, slavenākais cilvēks, kura dzimtā pilsēta ir Daugavpils – viens no pasaules dārgākajiem māksliniekiem, Marks Rotko, pēc tautības ir ebrejs. To zina daudzi, paldies dievam, nesen uzblieza milzīgu Rotko centru, turklāt ar pāris oriģināliem.
Bet, lūk, daudz mazāk zināms fakts, taču ne mazāk interesants – Dinaburgā dzīvoja un mācījās Eliezers Ben-Jehuda, cilvēks, pateicoties kuram ivrits tika atdzīvināts un no mirušo eksotisko valodu statusa pārgāja praktiskajā plaknē. Viņa devīze bija: «Ivri, daber ivrit!» ivr. !עברי, דבר עברית («Ebrej, runā ivritā!»).
1908. gadā viņš avīzē «Ha-cvi» rakstīja:
Katrai lietai vajag tikai vienu gudru un enerģisku cilvēku, kas ir gatavs ieguldīt tajā visus savus spēkus, un lieta aizies, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem... Katram jaunievedumam, katram, pat vismazākajam solim progresa ceļā, ir nepieciešams celmlauzis, kurš nepazīst atkāpšanos.
Zelta vārdi!
Cits rakurss, ar manu velo
Duša – blakus garāžā, turpat arī – visādu krāmu noliktava
Duša šeit, elektriskā
Iekšpagalms starp blakus esošajām garāžām ir iežogots ar sētu
Igals angliski lāgā nerunāja, lai gan no viņu vētrainajām diskusijām ar Judu (Jehudu) es sapratu, ka viņš ir gluži izteikts ekstraverts. Kā atklājās, abi ir dzimuši Jeruzalemē, un Micpē Ramonā Igals strādā fermā. Juda savukārt mācās universitātē par inženieri – viņš ar lepnumu man parādīja, kā apgūst programmēšanu C valodā. Programmas raksta ar pildspalvu rūtiņu burtnīcā, un tikai pēc tam pārnes kompī – smieklīgi, bet precīzi. Mēs ar puišiem nedaudz apspriedām tūrismu, kas viņiem nav svešs, arābu-Izraēlas konfliktu un citas aktuālas tēmas. Juda, starp citu, zina arābu valodu. Kāpēc? “Noderīga prasme Izraēlā”.
Jāsaka, ka visos mājokļos, ko man bija tas gods apmeklēt, man bez liekām runām teica ne tikai wi-fi paroli, bet arī piedāvāja izmantot kompi pēc sirds patikas. Un ledusskapi tāpat. Pārtikas produktu trūkums pie namatēviem arī netika novērots, drīzāk pat tika konstatēts to pārpalikums, tāpēc es nekautrējos iznīcināt lieko organiku ar savu zobu un kuņģa palīdzību. Protams, es piedāvāju arī savus pārtikas resursus, bet vietējos iedzīvotājus tie neieinteresēja. Tas neskaitot Latvijas šprotes, ko es speciāli paņēmu līdzi dāvanai un atstāju Nātanam un Vartanam). Es cenšos katram namatēvam aizgādāt vismaz sīku suvenīriņu, lai nedaudz pavairotu labā un sadarbības daudzumu pasaulē.